Nepaspēju vēl ne līdz pusei uzcept šo ierakstu, iedvesmojoties no parakstu vākšanas par mājasdarbu atcelšanu, kā Delfinārijā nopublicēts jau nākamais - Melnā Kārļa kārtējais domas lidojums:

"mācību pagarināšanai neredz nevienu loģisku alternatīvu, jo, strādājot pie jaunā izglītības satura koncepta, ko plānots ieviest no 2018./2019. mācību gada, secināts, ka ir daudz saturisku lietu, kas tajā ir jāiestrādā"

Visi kaut cik domājoši indivīdi redz, bet stulbenis Šadurskis, redz, neredz!

Problēma nav mājasdarbos. Problēma ir skolu programmas saturā un pasniegšanas metodē: tā pārāk daudz sastāv no ikdienā bezjēdzīgiem faktiem, to iekalšanas un atreferēšanas!

Problēmu novēršot jau saknē, mājasdarbu jautājums automātiski būtu atrisināts. Samazināt slodzi ar mājasdarbu aizliegumu brīvdienās, kā to vēlas inicatīvas autore - tā ir diareja un tas ir pirksts. Bet tā vietā vajag vismaz oglīti. Un no cita gala.

Oglīte ir vienkārša kā tās ķīmiskā formula "C": ir jāmāca atrast vajadzīgo informāciju, kad rodas tāda vajadzība.

Vēl kas - bieži vien skolotājiem pašiem nav ne mazākās nojausmas, ko viņi dara, tas ir, ko īsti viņi māca. Jautājums "bet kā man tas dzīvē noderēs", šķiet, vairāk ir nievājošā nozīmē izskanējis no ne tām gaišākajām galvām aizmugurējos solos, bet patiesībā šis jautājums ir lielisks.

Tas ir tik ļoti labs, ka to var izmantot par skolotāja atbilstības amatam lakmusa papīrīti:

Ja skolotājs nespēj atbildēt ar ko vairāk par "jo skola ir tavs darbs un tas ir mācīties", tad tādu ir taisnā ceļā jānosūta uz rindu pēc bezdarbnieka pabalsta.

Un nav pārāk daudz tādu, kas spēj izvērsti un saprotami uz to atbildēt (te mēs vēl nedaudz atgriezīsimies). Šeit gan man ir neliela teorija, ka tas stipri izriet no Problēmas #1.

Tā kā gandrīz viss būtiskais ar šo jau ir pateikts, turpinājumā vienkārši ilustrēšu ar dažiem piemēriem no savām "saulainajām skolas gaitām".

Disklaimeris: spriedums par 1. klasi man stājās spēkā patālajā 1995. gadā, tāpēc ir nenulles varbūtība, ka kaut no tā vairs nebūtu patiesība, ja tiktu darīts šodien.

Ģeogrāfu mafija

5. klases ģeogrāfija - tā ir vienīgā vieta Visumā, kur karte ir zināšanu pārbaudes, nevis ieguves instruments.

Gan jau, ka Kolumbs nebija pilnīgs zābaks un pats spēja atcerēties, kur un kā nonāca, taču kaut kādu karti tomēr uzzīmēja. Ne jau tāpēc, lai zubrītu to no galvas, bet gan - lai arī citi varētu iegūt tajā atspoguļoto informāciju.

Vai esi kādreiz ar draugiem piestājis pie novada informācijas stenda, lai sacenstos, kurš īsākā laikā tajā parādīs vairāk objektu?

Atpakaļ uz 5. klasi - es tolaik biju labākais ģeogrāfs klasē. Es ne tikai zināju visus programmā noteiktos objektus - visas pasaules upes, kalnus, ezerus, jūras, valstis, pilsētas - parādīt kartē, es to varēju izdarīt arī zibenīgi un bez domāšanas. Pun unintended, lol.

Var teikt, ka tas droši vien noder atmiņas stiprināšanai. Fakts, ka no tā atmiņā palicis tikai, ka Baikāls ir ezers Krievijā, šo teoriju liek nedaudz apšaubīt.

Laiks, ko es pavadīju ar karti uz galda vakarā pirms kārtējā šāda veida "parādi kartē" pārbaudes darba - tas nav vienkārši zemē nomests, tas ir PADIRSTS.

A to, ka Rocky mountains atrodas Ziemeļamerikā, es atceros no atraktīvas mininometnes ar amerikāņu pasniedzējiem, nevis kartē blenšanas. Es pat nezinu, kā latviski šamos sauc (nu labi, tagad zinu, jo es paskatījos googlē, haha).

Lūk, kā būtu jāpasniedz ģeogrāfija, lai par to nezaudētu interesi - ar bildēm, ar stāstījumiem par tuvākām un tālākām vietām, vēlams, no cilvēkiem, kas tur paši ir bijuši. Darbs stundā "parādi visai klasei uz projektora savas Instagram bildes no ceļojuma un pastāsti par šīm vietām", nevis kārtējais, garais vakars pie rakstāmgalda.

Vēsture ir vēsturē

Šī tēma man patīk. Tik ļoti patīk, ka es pat biju gatavs 12. klasē obligātajam minimālajam centralizēto eksāmenu skaitam (5) ņemt klāt vēl vienu - šo. Līdz brīdim, kad, atnākot uz papildstundu tiem, kas gatavojas šim notikumam, ieraudzīju kādu no iepriekšējo gadu VISC ģeniālajiem šedevriem.

Tātad, uzdevums (īstā parauga pie rokas nav, bet nebūs grūti ar copy/paste no Wikipēdijas izveidot savu versiju, doma un princips par 99% saglabāts, pat tēma ir apmēram tā pati:

Ievieto iztrūkstošos vārdus:

Tērvete jeb _________ bija seno _________ novads starp Spārneni, _________, Žagari, _________ un _________ aptuveni tagadējā Tērvetes _________ teritorijā. 1206.-_________. gadā _________ hronikas aprakstīto notikumu laikā Tērvetes _________ bija _________, kas hronikā tiek dēvēts par "zemgaļu hercogu" (dux _________) vai "princi Vestardu" (_________ principe). _________ hronikas _________ savukārt viņu nodēvējis par "_________ Vesteru" (konic Vesters).

Pēc Zemgales sadalīšanas līguma _________. gada _________ Tērvetes novadu piešķīra _________ ordenim, kas Tērvetes pārvaldei iecēla fogtu, kuru padzina 1259. gada Zemgaļu _________ laikā. Zemgaļu sacelšanās laikā Tērvetes _________ aizsardzību vadīja karavadonis _________. Pēc Livonijas ordeņa sakāves _________ kaujā zemgaļu cīņas pret Livonijas ordeni _________.-_________. gadā vadīja ķēniņš _________ jeb Nameisis.

BĻAĢ, KO, NOPIETNI?!?

Es īsti nepārspīlēju, tieši tā tas uzdevums izskatījās. Ar to tad arī es izsvītroju sevi no potenciālo eksāmena dalībnieku saraksta.

Lietas, ko no vēstures tā uz sitiena atceros:

• Francija - viņi regulāri, ar nelieliem izņēmumiem, zaudē visos karos pēc kārtas, jo ir pārāk aizņemti ar varžu un bagešu rīšanu. Viņiem ir bijis vismaz 10x par daudz karaļu, no kuriem maksimums trīs nav nosaukti par Luijiem. Luiju detalizētāks iedalījums pēc numerācijas ir diezgan Pohujs XVIII, jo tavā dzīvē tas tāpat neko nemainīs.
• Krievija. Izsenas monarhistiskās tradīcijas. Neglīta cariene, kas drāzās ar visiem pēc kārtas. Pēdējais cars Nikolajs II. Vēsturē iegājis pēc fakta, ka viņu (visu ģimeni ieskaitot) nošāva (ko es, starp citu, daudz kolorītāk apguvu no kaut kāda zinātniska raidījuma TV, kur rādīja, kā meklē un mēģina atrakt skeletus, bet skeleti ir fun, fun, fun). Nošāva Vladimirs Iļjičs Ļeņins (ne gluži pats personīgi, bet nu), dzimis 22. aprīlī. Zīmīgs fakts, atceros, jo kā reiz pats arī esmu dzimis 22. aprīlī. Gads gan, man domāt, cits. Pēc 1. pasaules kara un sekojošajām brīvības cīņām noslēdza mieru un deva iespēju pastāvēt neatkarīgai Latvijas valstij. Bet tad pēkšņi Staļins, lol. Latvia no potato. Snif snif. 50 years later - Putin XYULO.
• Vācija. Hitlers, alus un pornogrāfija - viss, ko nepieciešams zināt (kā arī, nejaušas sagadīšanās dēļ, konspektīvi raksturo manas dzīves jēgu).

This is art

Kādas tik ciešanu upes nav aizplūdušas, lai cilvēks, kura talants vizuālajā mākslā apstājas pie plaknes figūru un aizliegtas simbolikas attēlošanas pierakstu kladēs, saņemtos krāsaini un jēgpilni aizpildīt A3 formāta lapu uz rītdienas vizuālās mākslas stundu.

Beidzot laiks arī piebildei, kur minēju, ka te mēs vēl atgriezīsimies. Ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā tāda vizuālās mākslas pasniedzēja Ilona Savicka, kura teica: "Es nemācu jums zīmēt, es mācu jums domāt."

Tad nu stundā uzdevums - uzzīmēt latvisku rakstu. Tiktāl viss kārtībā, līdz beigās paziņo, ka uz nākamo reizi šitais pats jāuztaisa telpisks. Nākamajās 30 sekundēs veiksmīgi aizmirsts līdz pat nākamās ceturtdienas vēlam vakaram, kad pēc Morrowind vai Counter-Strike kapāšanas fiksi jāsakrāmējas rītdienai. Ko nu? Kaut cik apzinīgam esot, jāizpilda ir, bet čakarēties arī negribas.

Problēmu atrisināja dažas kārtas no līmes pistoles un 20 minūtes - 3D sūdiņš ar latvju rakstiem, nē, pats latvju raksts gatavs!

Bija klasē meitene, kas pamatīgi nostrādātam veidojumam veltīja daudzas stundas laikam pat pāris dienu garumā, par to saņemot 9. To zinādams, es tā rēcu, kad par savu līmes vēmekli dabūju 10.

Jā, domāt es mazliet iemācījos. Zīmēt gan nē.

Ā, atcerējos vēl vienu uzdevumu. Izgatavot kaut ko, par pamatu ņemot augli vai dārzeni. No banāna sanāca lieliska krāsnī ceptas veidojamās masas augstpapēžu kurpe. Jo bija skaidrs, ka ko tādu uzcept, gan pārnestā nozīmē, gan burtiski, neprasīs pārāk daudz dārgā CS laika.

Ja jau iesākts par labajiem piemēriem, tad jau.

Ķīmijas skolotāja Agrita Veide, pazīstama arī kā "ādas bikses", kura mācību materiālu nereti papildināja ar dažādām dzīves gudrībām.

Matemātikas skolotāja Kristīne Ševčenko, kura, kad es, pirmdienas rītā atgriezies no divu nedēļu slimošanas, uzrāvos uz kontroldarbu, neko neteica par atvērto grāmatu man uz galda. Droši vien tāpēc, ka ir skaidrs, ja es ierodos ar 0 zināšanām par tēmu, bet darbā uzrādīšu kādu nebūt rezultātu, tad tāpēc, ka būšu pa šīm 40 minūtēm kaut ko iemācījies un vēl pielietot paspējis.

Dzīves skolotājs (jo oficiālais priekšmeta nosaukums "ekonomika" nav tas, kāpēc kāds vispār gāja uz šīm stundām) Ansis Straupmanis, kurš ziemas žļuras dienā, kādās dažreiz skolu pusdienlaikā atstāt aizliedza, sargāja durvis un teica "pusdienās ārā iet šodien nedrīkst", bezmaz ar roku durvis vaļā paverot.

Par faktiem, cēloņiem un sekām

Nesen izlasīju Džareda Daimonda grāmatu Guns, Germs and Steel, un, pēcāk ar draugu apspriežot izlasīto, nonācām pie ļoti žēlas atziņas, cik ļoti interesantāk un labāk būtu bijis, ja vesels priekšmetu kopums būtu pasniegts kā šajā grāmatā, nevis tā, kā nu tas tiek pasniegts.

Sajūta tāda, ka 500 lappusēs un pāris nedēļās pa vakariem esi apguvis vairāk vēstures, ģeogrāfijas, bioloģijas, antropoloģijas un kultūras vēstures nekā pa visu skolas laiku, kopā ņemtu.

Un KĀ apguvis! Ar pamatīgi iztirzātu cēloņu kopumu, kas noved pie konkrētā notikuma, turpinājumā apskatot tā sekas, kas ir cēloņi jau nākamajam notikumam. Piemēram, kā tieši ģeogrāfiskais novietojums, augu un dzīvnieku sugu daudzveidība (un tieši proporcija no visiem vēlāk pieradinātajiem), utml. sekmēja mednieku - vācēju sabiedrības pāreju uz zem- un lopkopību, kā arī - kā tieši un kāpēc tā vēlāk izplatījās tur, kur izplatījās.

Nevis "Divupē bija silts un auga savvaļas kvieši, cilvēki sāka būvēt ciematus. Šumeriem radās ķīļraksts." Done, aiziet pie ašpadsmit Francijas karaļiem un viņu privātās dzīves īpatnībām.

Jā, fakts nu ir apgūts - tā bija. Bet kāpēc? Un kas no tā?

Laiks beigt

Ja tu kaut ko nezini un nesaproti, kā arī neredzi jēgu, kāpēc to vispār vajadzētu darīt (normālu jēgu, nevis to nodrillēto "skola ir tavs darbs"), tad kāda tur interese par mācībām? Kāds beigās rezultāts?

Visu mūžu nostrādājusi par ķīmijas skolotāju, vecmāmiņa beidzot saprata, kā jutās un kāpēc tie pēdējo solu nekārtību karaļi. Tajā brīdī, kad bija jāmēģina apgūt tāda nesaprotama lieta, kā mūsdienu mobilais telefons. Tad arī esot gribējies galīgi ne ar to ierīci krāmēties, bet gan darīt kādas interesantākas lietas.