Nepaspēju vēl ne līdz pusei uzcept šo ierakstu, iedvesmojoties no parakstu vākšanas par mājasdarbu atcelšanu, kā Delfinārijā nopublicēts jau nākamais - Melnā Kārļa kārtējais domas lidojums:

"mācību pagarināšanai neredz nevienu loģisku alternatīvu, jo, strādājot pie jaunā izglītības satura koncepta, ko plānots ieviest no 2018./2019. mācību gada, secināts, ka ir daudz saturisku lietu, kas tajā ir jāiestrādā"

Visi kaut cik domājoši indivīdi redz, bet stulbenis Šadurskis, redz, neredz!

Problēma nav mājasdarbos. Problēma ir skolu programmas saturā un pasniegšanas metodē: tā pārāk daudz sastāv no ikdienā bezjēdzīgiem faktiem, to iekalšanas un atreferēšanas!

Problēmu novēršot jau saknē, mājasdarbu jautājums automātiski būtu atrisināts. Samazināt slodzi ar mājasdarbu aizliegumu brīvdienās, kā to vēlas inicatīvas autore - tā ir diareja un tas ir pirksts. Bet tā vietā vajag vismaz oglīti. Un no cita gala.

Oglīte ir vienkārša kā tās ķīmiskā formula "C": ir jāmāca atrast vajadzīgo informāciju, kad rodas tāda vajadzība.

Vēl kas - bieži vien skolotājiem pašiem nav ne mazākās nojausmas, ko viņi dara, tas ir, ko īsti viņi māca. Jautājums "bet kā man tas dzīvē noderēs", šķiet, vairāk ir nievājošā nozīmē izskanējis no ne tām gaišākajām galvām aizmugurējos solos, bet patiesībā šis jautājums ir lielisks.

Tas ir tik ļoti labs, ka to var izmantot par skolotāja atbilstības amatam lakmusa papīrīti:

Ja skolotājs nespēj atbildēt ar ko vairāk par "jo skola ir tavs darbs un tas ir mācīties", tad tādu ir taisnā ceļā jānosūta uz rindu pēc bezdarbnieka pabalsta.

Un nav pārāk daudz tādu, kas spēj izvērsti un saprotami uz to atbildēt (te mēs vēl nedaudz atgriezīsimies). Šeit gan man ir neliela teorija, ka tas stipri izriet no Problēmas #1.

Tā kā gandrīz viss būtiskais ar šo jau ir pateikts, turpinājumā vienkārši ilustrēšu ar dažiem piemēriem no savām "saulainajām skolas gaitām".

Disklaimeris: spriedums par 1. klasi man stājās spēkā patālajā 1995. gadā, tāpēc ir nenulles varbūtība, ka kaut no tā vairs nebūtu patiesība, ja tiktu darīts šodien.

Devītklasnieks Pēteris sveicina mammu 8.-9. stundas starpbrīdī pirms ķīmijas kontroldarba.

Devītklasnieks Pēteris sveicina mammu 8.-9. stundas starpbrīdī pirms ķīmijas kontroldarba.

Ģeogrāfu mafija

5. klases ģeogrāfija - tā ir vienīgā vieta Visumā, kur karte ir zināšanu pārbaudes, nevis ieguves instruments.

Gan jau, ka Kolumbs nebija pilnīgs zābaks un pats spēja atcerēties, kur un kā nonāca, taču kaut kādu karti tomēr uzzīmēja. Ne jau tāpēc, lai zubrītu to no galvas, bet gan - lai arī citi varētu iegūt tajā atspoguļoto informāciju.

Vai esi kādreiz ar draugiem piestājis pie novada informācijas stenda, lai sacenstos, kurš īsākā laikā tajā parādīs vairāk objektu?

Atpakaļ uz 5. klasi - es tolaik biju labākais ģeogrāfs klasē. Es ne tikai zināju visus programmā noteiktos objektus - visas pasaules upes, kalnus, ezerus, jūras, valstis, pilsētas - parādīt kartē, es to varēju izdarīt arī zibenīgi un bez domāšanas. Pun unintended, lol.

Var teikt, ka tas droši vien noder atmiņas stiprināšanai. Fakts, ka no tā atmiņā palicis tikai, ka Baikāls ir ezers Krievijā, šo teoriju liek nedaudz apšaubīt.

Laiks, ko es pavadīju ar karti uz galda vakarā pirms kārtējā šāda veida "parādi kartē" pārbaudes darba - tas nav vienkārši zemē nomests, tas ir PADIRSTS.

A to, ka Rocky mountains atrodas Ziemeļamerikā, es atceros no atraktīvas mininometnes ar amerikāņu pasniedzējiem, nevis kartē blenšanas. Es pat nezinu, kā latviski šamos sauc (nu labi, tagad zinu, jo es paskatījos googlē, haha).

Lūk, kā būtu jāpasniedz ģeogrāfija, lai par to nezaudētu interesi - ar bildēm, ar stāstījumiem par tuvākām un tālākām vietām, vēlams, no cilvēkiem, kas tur paši ir bijuši. Darbs stundā "parādi visai klasei uz projektora savas Instagram bildes no ceļojuma un pastāsti par šīm vietām", nevis kārtējais, garais vakars pie rakstāmgalda.

Vēsture ir vēsturē

Šī tēma man patīk. Tik ļoti patīk, ka es pat biju gatavs 12. klasē obligātajam minimālajam centralizēto eksāmenu skaitam (5) ņemt klāt vēl vienu - šo. Līdz brīdim, kad, atnākot uz papildstundu tiem, kas gatavojas šim notikumam, ieraudzīju kādu no iepriekšējo gadu VISC ģeniālajiem šedevriem.

Tātad, uzdevums (īstā parauga pie rokas nav, bet nebūs grūti ar copy/paste no Wikipēdijas izveidot savu versiju, doma un princips par 99% saglabāts, pat tēma ir apmēram tā pati:

Ievieto iztrūkstošos vārdus:

Tērvete jeb _________ bija seno _________ novads starp Spārneni, _________, Žagari, _________ un _________ aptuveni tagadējā Tērvetes _________ teritorijā. 1206.-_________. gadā _________ hronikas aprakstīto notikumu laikā Tērvetes _________ bija _________, kas hronikā tiek dēvēts par "zemgaļu hercogu" (dux _________) vai "princi Vestardu" (_________ principe). _________ hronikas _________ savukārt viņu nodēvējis par "_________ Vesteru" (konic Vesters).

Pēc Zemgales sadalīšanas līguma _________. gada _________ Tērvetes novadu piešķīra _________ ordenim, kas Tērvetes pārvaldei iecēla fogtu, kuru padzina 1259. gada Zemgaļu _________ laikā. Zemgaļu sacelšanās laikā Tērvetes _________ aizsardzību vadīja karavadonis _________. Pēc Livonijas ordeņa sakāves _________ kaujā zemgaļu cīņas pret Livonijas ordeni _________.-_________. gadā vadīja ķēniņš _________ jeb Nameisis.

BĻAĢ, KO, NOPIETNI?!?

Es īsti nepārspīlēju, tieši tā tas uzdevums izskatījās. Ar to tad arī es izsvītroju sevi no potenciālo eksāmena dalībnieku saraksta.

Lietas, ko no vēstures tā uz sitiena atceros:

  • Francija - viņi regulāri, ar nelieliem izņēmumiem, zaudē visos karos pēc kārtas, jo ir pārāk aizņemti ar varžu un bagešu rīšanu. Viņiem ir bijis vismaz 10x par daudz karaļu, no kuriem maksimums trīs nav nosaukti par Luijiem. Luiju detalizētāks iedalījums pēc numerācijas ir diezgan Pohujs XVIII, jo tavā dzīvē tas tāpat neko nemainīs.
  • Krievija. Izsenas monarhistiskās tradīcijas. Neglīta cariene, kas drāzās ar visiem pēc kārtas. Pēdējais cars Nikolajs II. Vēsturē iegājis pēc fakta, ka viņu (visu ģimeni ieskaitot) nošāva (ko es, starp citu, daudz kolorītāk apguvu no kaut kāda zinātniska raidījuma TV, kur rādīja, kā meklē un mēģina atrakt skeletus, bet skeleti ir fun, fun, fun). Nošāva Vladimirs Iļjičs Ļeņins (ne gluži pats personīgi, bet nu), dzimis 22. aprīlī. Zīmīgs fakts, atceros, jo kā reiz pats arī esmu dzimis 22. aprīlī. Gads gan, man domāt, cits. Pēc 1. pasaules kara un sekojošajām brīvības cīņām noslēdza mieru un deva iespēju pastāvēt neatkarīgai Latvijas valstij. Bet tad pēkšņi Staļins, lol. Latvia no potato. Snif snif. 50 years later - Putin XYULO.
  • Vācija. Hitlers, alus un pornogrāfija - viss, ko nepieciešams zināt (kā arī, nejaušas sagadīšanās dēļ, konspektīvi raksturo manas dzīves jēgu).

This is art

Kādas tik ciešanu upes nav aizplūdušas, lai cilvēks, kura talants vizuālajā mākslā apstājas pie plaknes figūru un aizliegtas simbolikas attēlošanas pierakstu kladēs, saņemtos krāsaini un jēgpilni aizpildīt A3 formāta lapu uz rītdienas vizuālās mākslas stundu.

Beidzot laiks arī piebildei, kur minēju, ka te mēs vēl atgriezīsimies. Ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā tāda vizuālās mākslas pasniedzēja Ilona Savicka, kura teica: "Es nemācu jums zīmēt, es mācu jums domāt."

Tad nu stundā uzdevums - uzzīmēt latvisku rakstu. Tiktāl viss kārtībā, līdz beigās paziņo, ka uz nākamo reizi šitais pats jāuztaisa telpisks. Nākamajās 30 sekundēs veiksmīgi aizmirsts līdz pat nākamās ceturtdienas vēlam vakaram, kad pēc Morrowind vai Counter-Strike kapāšanas fiksi jāsakrāmējas rītdienai. Ko nu? Kaut cik apzinīgam esot, jāizpilda ir, bet čakarēties arī negribas.

Problēmu atrisināja dažas kārtas no līmes pistoles un 20 minūtes - 3D sūdiņš ar latvju rakstiem, nē, pats latvju raksts gatavs!

Bija klasē meitene, kas pamatīgi nostrādātam veidojumam veltīja daudzas stundas laikam pat pāris dienu garumā, par to saņemot 9. To zinādams, es tā rēcu, kad par savu līmes vēmekli dabūju 10.

Jā, domāt es mazliet iemācījos. Zīmēt gan nē.

Ā, atcerējos vēl vienu uzdevumu. Izgatavot kaut ko, par pamatu ņemot augli vai dārzeni. No banāna sanāca lieliska krāsnī ceptas veidojamās masas augstpapēžu kurpe. Jo bija skaidrs, ka ko tādu uzcept, gan pārnestā nozīmē, gan burtiski, neprasīs pārāk daudz dārgā CS laika.

Ja jau iesākts par labajiem piemēriem, tad jau.

Ķīmijas skolotāja Agrita Veide, pazīstama arī kā "ādas bikses", kura mācību materiālu nereti papildināja ar dažādām dzīves gudrībām.

Matemātikas skolotāja Kristīne Ševčenko, kura, kad es, pirmdienas rītā atgriezies no divu nedēļu slimošanas, uzrāvos uz kontroldarbu, neko neteica par atvērto grāmatu man uz galda. Droši vien tāpēc, ka ir skaidrs, ja es ierodos ar 0 zināšanām par tēmu, bet darbā uzrādīšu kādu nebūt rezultātu, tad tāpēc, ka būšu pa šīm 40 minūtēm kaut ko iemācījies un vēl pielietot paspējis.

Dzīves skolotājs (jo oficiālais priekšmeta nosaukums "ekonomika" nav tas, kāpēc kāds vispār gāja uz šīm stundām) Ansis Straupmanis, kurš ziemas žļuras dienā, kādās dažreiz skolu pusdienlaikā atstāt aizliedza, sargāja durvis un teica "pusdienās ārā iet šodien nedrīkst", bezmaz ar roku durvis vaļā paverot.

Par faktiem, cēloņiem un sekām

Nesen izlasīju Džareda Daimonda grāmatu Guns, Germs and Steel, un, pēcāk ar draugu apspriežot izlasīto, nonācām pie ļoti žēlas atziņas, cik ļoti interesantāk un labāk būtu bijis, ja vesels priekšmetu kopums būtu pasniegts kā šajā grāmatā, nevis tā, kā nu tas tiek pasniegts.

Sajūta tāda, ka 500 lappusēs un pāris nedēļās pa vakariem esi apguvis vairāk vēstures, ģeogrāfijas, bioloģijas, antropoloģijas un kultūras vēstures nekā pa visu skolas laiku, kopā ņemtu.

Un KĀ apguvis! Ar pamatīgi iztirzātu cēloņu kopumu, kas noved pie konkrētā notikuma, turpinājumā apskatot tā sekas, kas ir cēloņi jau nākamajam notikumam. Piemēram, kā tieši ģeogrāfiskais novietojums, augu un dzīvnieku sugu daudzveidība (un tieši proporcija no visiem vēlāk pieradinātajiem), utml. sekmēja mednieku - vācēju sabiedrības pāreju uz zem- un lopkopību, kā arī - kā tieši un kāpēc tā vēlāk izplatījās tur, kur izplatījās.

Nevis "Divupē bija silts un auga savvaļas kvieši, cilvēki sāka būvēt ciematus. Šumeriem radās ķīļraksts." Done, aiziet pie ašpadsmit Francijas karaļiem un viņu privātās dzīves īpatnībām.

Jā, fakts nu ir apgūts - tā bija. Bet kāpēc? Un kas no tā?

Laiks beigt

Ja tu kaut ko nezini un nesaproti, kā arī neredzi jēgu, kāpēc to vispār vajadzētu darīt (normālu jēgu, nevis to nodrillēto "skola ir tavs darbs"), tad kāda tur interese par mācībām? Kāds beigās rezultāts?

Visu mūžu nostrādājusi par ķīmijas skolotāju, vecmāmiņa beidzot saprata, kā jutās un kāpēc tie pēdējo solu nekārtību karaļi. Tajā brīdī, kad bija jāmēģina apgūt tāda nesaprotama lieta, kā mūsdienu mobilais telefons. Tad arī esot gribējies galīgi ne ar to ierīci krāmēties, bet gan darīt kādas interesantākas lietas.

Beidzot izlasīju vairumu rakstu un attiecīgos komentārus par homeopātiju, un mans anekdotiskais secinājums ir šāds:

Neko nopietnu ar homeopātiju vēl neviens nav izārstējis. Tās atbalstītāju pamatā ir runa par sīkām iesnām. Tas ir, aptuveni - šodien iesāpējās kakls, padzēru Hujaflubīnu, rīt biju vesels.

Aflubin - WTF is this shit?

Ja tā, tad no savas anekdotiskās pieredzes varu teikt, ka vairāk kā 50% gadījumu, kad man ir iesāpējies kakls, uznācis neliels krekšķis, bijusi neliela temperatūra, tas viss ir pārgājis nākošajā dienā pilnīgi neatkarīgi no tā, ko esmu darījis lietas labā.

Vai tas būtu dzert tējas, dzert spirtu, ēst mandarīnus vai ēst saldējumu - pārsvarā nākamajā dienā esmu bijis vesels kā rutks.

Ņemot pamatā šīs ļoti atšķirīgās "ārstniecības" prakses, sanāk, ka vienīgais vienojošais elements ir elpošana. Līdz ar to es pasludinu, ka vajag elpot, tas ir dziedē!

Vēl viena lieta - ir tādi, kas stāsta, ka, nu jā, homeopātija neārstē, bet, pateicoties parunāšanās ar "ārstu" efektam un placebo, pacientam kļūst labāk. Nav jau svarīgi, kā, galvenais, ka viens indivīds jūtas izārstējies.

Pilnīgi garām.

Ir pilnīgi noteikti arī tādi cilvēki, kuriem atklāsme, ka Salavecis vai Lieldienu zaķis neeksistē, liek justies sliktāk. Bet tāpēc taču mēs nesludinam šīs fantāzijas par reālām.

Jā, mēs varam teikt šiem cilvēkiem, ka tas viss ir reāls, bet tam ir nelāgas sekas - šamie sāk domāt, ka tas tiešām strādā. Un, ja tas strādā šeit, tas varētu strādāt arī citur, nu, piemēram, pret vēzi.

TL;DR: Dažu indivīdu subjektīva labuma pēc nedrīkst palikt zem āmura visu pārējo cilvēci un zinātnes progresu.

Es ceru, ka cilvēki, kas nez no kādas zinību akas sasmēlušies absolūti nepareizo domu, ka glutēns ir slikts pēc definīcijas jebkuram veselam cilvēkam, ikdienā pārtiek no visiem tiem bezgaršīgajiem maizes izstrādājumiem.

Kā arī, ja tavā atziņu bagāžā ir uzskats, ka kafijas klizma ir labs detox līdzeklis, es tiešām no visas sirds ceru, ka tu šo veselīgo nodarbi praktizē Katru Dienu.

Agri no rīta braucot, uzreiz atceros, kāpēc tā nevajag darīt. Jo nevar braukt, visur ir jāstāv. Piemēram, uz Dienvidu tilta var izkāpt ārā, pavērot saullēktu (ja nav migla un brauc vēl agrāk), uzcelt telti un vēl izgulēties, kamēr kaut kāda kustība atsākas. Pārsvarā tāpēc, ka neviens nemāk iebraukt Slāvu aplī un kaut ko gaida.

Bet šodien par to pat priecājos, pie izdevības palaižot rindā vai izbraukt tos, kam nu varu ceļu iedot.

Bet te uz Dārzciema ielas Gunāra Astras virzienā pirms Deglava krustojuma remontiņš, 2. josla ciet. No pretējās puses viens grib apmest riņķī, tieši pirms joslas saiet kopā. Visi tobrīd stāv un vieta it kā ir, es speciāli nebraucu uz priekšu 1. joslā, lai šim ir vieta, ja arī no 2. palaiž.

Tā vietā sarkana spaiņa krāsas © Reinis Mežulis fords ar ~50gadīgu ūsaini pie stūres nevis arī piebremzē, bet uzdod grīdā un vēl ar līkumu, paraujot uz manu pusi, aizbrauc priekšā, bet tur arī paliek, jo viņa josla tāpat beidzas. Un vēl pagriež galvu atpakaļ un neapmierināti blenž uz to, kurš gribēja apgriezties.

Priekšā zaļais un viss atsāk kustēties. Ģeds tagad domā tikt 1. joslā, bet huju viņam - tagad es gāzi grīdā, tauri virsū, "nebūs, kropli!"

Pēc tam šams turpina būt tikpat gudrs un, pirms remontā esošā josla beidzas, izbrauc tajā atpakaļ, lai tiktu pie luksofora pirmais, jo visi tur vēl turpina ripināt pa malējo. Nu neko, aizbrauca arī pa priekšu.

Panācu es viņu pie Pūces/Kurmju (kaut kur tur tas jaunais ir) gājēju luksofora. Pie Mēbeļu nama kaut kur spogulī vēl bija redzams, 1. taisni braucošajā stāvot ar visiem pārējiem. Mazliet aiz Lukoila, uz tās pašas Astras ielas, jau bija skatam zudis. Visi sportiskie triki vējā.

Neesi kroplis, esi pieklājīgs!

Dienvidu tilts no rīta miglā

Having successfully tested my motion sensor with Raspberry Pi's 5 V output and a multimeter for reading, I had still left one problem to rectify: make it work with only 3.3 volts so I could safely read it with Raspberry.

All the shops say that:

You can also install a jumper wire past the 5V regulator on board to make this unit work at 3.3V
However, nobody ever tells how.

At this point, I am, as a beginner, who doesn't even know how a voltage regulator might look like, a bit fucked.

Thankfully, with a little googling, Adafruit is here to the rescue.

Although not exactly the same board, at least there is a map and I now have a clue how that regulator looks like. And really - there is something very similar on my board too:

Voltage regulator on SEN-08630 PIR motion sensor board.

Voltage regulator on SEN-08630 PIR motion sensor board.

Antonov Reporting!

22:06 12.06.2014

Today an Antonov An-225 (holy crap, a triple "an"!), the largest operating aircraft in the world, visited Riga International Airport, RIX to pick up a bunch of Latvian soldiers and armored trucks in order to airlift them to a mission in Central African Republic.

Prior to the arrival a quite large crowd gathered next to the airport when, delaying for about 40 minutes, the An-225 successfully landed. So smoothly you couldn't even tell it touched the ground; only a cloud of smoking rubber suggested that it's done:

Just a few hours later it was loaded and ready to take off. Delayed for about 1 hour and 30 minutes, Antonov took off at 18:55 GMT+3, raising a huge cloud of dust off the runway (thanks to these 6 jets the cleaning staff of the airport now probably can take a break for a while):

Having Quick2Wire Analog Board up and running it was time to test my sensors.

TMP36 is a quite small and cheap analog temperature sensor (here's its specification), and it's really easy to use.

It has 3 legs - ground, plus and output. Output is in the middle - can't be confused.

TMP36 pinout

The other two - well, the first time I looked at the specification, I thought: "oh, yeah, pretty easy". Only that I didn't notice the words "bottom view", so I got it 180 degrees wrong.

What do you get by mashing a suggestion system with a load of crappy stock images? Apparently, wiki.answers.com, ahem, has an answer:

As soon as I received my Quick2Wire Analog Board I couldn't wait to get it up and running.

Quick2Wire Analog Board shipped in a small, nice box.

Quick2Wire Analog Board shipped in a small, nice box.

Parts of Quick2Wire Analog Board.

All the parts of the board.

I had never soldered anything so small ( even this is nothing small in the world of electronics ) with solder points so close to each other, but hopefully my soldering iron was small enough to get this job done and I was ready to roll...

To begin my dual zone thermometer project some additional components were needed. And I had to find a shop inside European Union so I don't have to fuck around handling VAT in the customs or waiting too long for delivery overseas. So I found a decent shop in the UK - SK Pang Electronics and my package was in Latvia just in 4 days:

Parts for my dual zone thermometer
Why spend 80 € just to make a thermometer? And why the hell a motion sensor? Well...

To make my Raspberry Pi fit and portable for upcoming hardware experiments I had to get a TP-LINK TL-WN725N WiFi dongle up and running. As far as I knew from my first Raspberry that is set up as a primitive media center running RaspBMC - that dongle wasn't working out-of-the-box even on this n00bish distribution. As I wanted some raw Linux power here this time, a plain, out-of-the-NOOBS-box, Arch Linux was now running, and I predicted very well that there will be no WiFi without some manual work, so as a first-time Arch user I said "challenge accepted!" and started googling.

Soon it appeared - at least on the first page of search results - that my darkest fears were pretty much true - there was no simple solution. By "simple" I usually mean something you download having an ".exe" for it's extension and then repeatedly pressing [Next] button until you get a [Finish] button and then it's done and working well.

To get your dongle working you have to compile a new kernel module from a huge pile of source files, then install it and hope it works. On the bright side, by this time I had found out that at least you don't have to write all the sources yourself.

So, I quickly found that the chipset inside this TL-WN725N was called RTL8188EU, the sources for kernel driver are on GitHub and there is only one set of installation instructions on Earth that actually makes sense and gives a hope that I will have a WiFi available on my Raspberry sometime soon. Or maybe a bit later.

Getting TP-LINK TL-WN725N RTL8188EU WiFi dongle running on Raspberry Pi with Arch Linux