Beidzot izlasīju vairumu rakstu un attiecīgos komentārus par homeopātiju, un mans anekdotiskais secinājums ir šāds:

Neko nopietnu ar homeopātiju vēl neviens nav izārstējis. Tās atbalstītāju pamatā ir runa par sīkām iesnām. Tas ir, aptuveni - šodien iesāpējās kakls, padzēru Hujaflubīnu, rīt biju vesels.

Ja tā, tad no savas anekdotiskās pieredzes varu teikt, ka vairāk kā 50% gadījumu, kad man ir iesāpējies kakls, uznācis neliels krekšķis, bijusi neliela temperatūra, tas viss ir pārgājis nākošajā dienā pilnīgi neatkarīgi no tā, ko esmu darījis lietas labā.

Vai tas būtu dzert tējas, dzert spirtu, ēst mandarīnus vai ēst saldējumu - pārsvarā nākamajā dienā esmu bijis vesels kā rutks.

Ņemot pamatā šīs ļoti atšķirīgās "ārstniecības" prakses, sanāk, ka vienīgais vienojošais elements ir elpošana. Līdz ar to es pasludinu, ka vajag elpot, tas ir dziedē!

Vēl viena lieta - ir tādi, kas stāsta, ka, nu jā, homeopātija neārstē, bet, pateicoties parunāšanās ar "ārstu" efektam un placebo, pacientam kļūst labāk. Nav jau svarīgi, kā, galvenais, ka viens indivīds jūtas izārstējies.

Pilnīgi garām.

Ir pilnīgi noteikti arī tādi cilvēki, kuriem atklāsme, ka Salavecis vai Lieldienu zaķis neeksistē, liek justies sliktāk. Bet tāpēc taču mēs nesludinam šīs fantāzijas par reālām.

Jā, mēs varam teikt šiem cilvēkiem, ka tas viss ir reāls, bet tam ir nelāgas sekas - šamie sāk domāt, ka tas tiešām strādā. Un, ja tas strādā šeit, tas varētu strādāt arī citur, nu, piemēram, pret vēzi.

TL;DR: Dažu indivīdu subjektīva labuma pēc nedrīkst palikt zem āmura visu pārējo cilvēci un zinātnes progresu.