Putenis, lietus, peļķes, bedres un tumsa. Kas var būt labāks par šo kombināciju? Gandrīz jebkas, bet vēl sliktāk ir tādos apstākļos stāvēt ielas malā un peļķē skrūvēt rezerves riteni vai saukt evakuatoru, sekojoši kam iedzīvoties vēl arī liekos izdevumus, pērkot jaunas riepas.

Tā kā šī ziema vismaz vēl mēnesi netaisās ne beigties, ne arī sākt normāli uzvesties, bet bedres šajos apstākļos aug ne pa dienām, bet stundām (un tās visas operatīvi aizlāpīt diemžēl fiziski nav neviena ceļu uzturētāja spēkos), sagatavoju kopsavilkumu, kā pasargāt sevi un sava auto riepas no nepatīkamiem pārsteigumiem, jo būs vien jāsadzīvo.

1. Skaties uz ceļu, ievēro distanci. Lai netrāpītu bedrē, tā vispirms ir jāpamana.
2. Stūrē. Bedre, kurā netiek iebraukts, bojājumus nerada.
3. Bremzē un atlaid bremzes pirms trieciena, atslogojot priekšu. Mazāks ātrums, mazākas sekas.

Pirmkārt, vislētāk ir bedrē neiebraukt. Kā?

1. Skaties uz ceļu, ievēro distanci.

Priekšā braucošais var mēģināt pēdējā brīdī kādu bedri apbraukt, bet tev vairs nebūs laika noreaģēt un izvairīties.

Nerunājot par to, kāpēc arī visādi citādi vajag ievērot distanci, pārāk maza distance šajā gadījumā nozīmē vēl arī to, ka gluži vienkārši nav iespējams pārskatīt pašu ceļa segumu gana tālu uz priekšu, lai saprastu, kur labāk braukt.

Pareiza distance glābj vēl arī tā, ka tu jau laicīgi redzēsi, kas notiek ar ceļu tālu priekšā, to segumu pat vēl nemaz neredzot. Priekšā braucošais pēkšņi nošūpojas vai, sliktāk, spēcīgi nokratās - ahā, tātad tur ir nelīdzenums, kam vari jau sākt gatavoties.

Vēl svarīgs moments ir pozīcija savas joslas ietvaros - bedres parasti koncetrējas tur, kur brauc visi. Turpat arī veidojas rises, ko īpaši viegli novērot, ja tās (gluži kā tagad) pilnas ar ūdeni. Tāpēc labāk izvēlēties pozīciju joslā nedaudz pa labi vai pa kreisi no šīs vairākuma lietotās trajektorijas - no lielākās daļas bedru šādi izvairīsies pavisam automātiski.

Jau minētā sliktas redzamības un applūdušas brauktuves kombinācija ir bīstama vēl arī tādā veidā, ka visas bedres nemaz nav iespējams pamanīt. Tāpēc caur aizdomīgām peļķēm nebrauc (apbrauc vai apstājies un pagaidi, ja kāds brauc pretī un nevar droši izmainīties) vai brauc lēnām un īpaši uzmanīgi. Tādā veidā izvairīsies arī no kāda nejaušas apšļākšanas ar ūdeni vai ļoti dārga remonta, neveiksmes gadījumā saraujot ūdeni aiz gaisa filtra un nonākot līdz dzinēja hidrotriecienam.

2. Stūrē.

Pamanīt bedri ir tikai puse darbiņa. Otra puse ir attiecīgi reaģēt. Par laimi visas automašīnas ir aprīkotas ar elementāru vadības ierīci - stūri, kas ļauj kaitniecisko šķērsli apbraukt.

Tieši tik vienkārši - nebrauc bedrē iekšā, stūrē tai apkārt. Problem solved.

Stūri gan nevajag raustīt, bet censties to darīt plūdeni, citādi, īpaši uz slidena seguma, var gadīties nelāgi. Jāatceras arī, ka aizmugurējie riteņi neiet tieši pa pēdām priekšējiem kā vilciens pa sliedēm, bet gan savā trajektorijā nedaudz atpaliek, tāpēc jāuzmanās, lai, izvairoties trāpīt bedrē ar priekšu, neiekrīti tajā ar aizmuguri.

Stūrējot, protams, jāatceras, cik plata ir tava josla - vai pietiks vietas savā, vai pieejama blakus josla, lai, ieslēdzot pagriezienu un pārkārtojoties, varētu izvairīties no bedres. Ja brauksi divās rindās pa Valdemāra ielu, tad pilnīgi droši, ka brīva sānu intervāla manevra veikšanai vairs nebūs, bet tas, kura dēļ spiedīsies maliņā, remontu un jaunas riepas tev diez vai uzsauks. Joslu platums pārsvarā pie mums ļauj tīri ok izvērsties arī savējās ietvaros.

Noderēs arī korekta roku pozīcija uz stūres (kaut kas no plkst. 9 - 10 kreisajai rokai un 2 - 3 labajai). Ja čiliņā kruīzēsi ar vienu šķību roku, tad efektīvi reaģēt un kaut ko apstūrēt būs krietni grūtāk. Šis attiecas braukšanu jebkad un jebkādos apstākļos.

Tomēr, lai kā arī necenstos, šad un tad gadīsies, ka izvairīties vairs lāga nav iespējams. Būs vien jābrauc tajā bedrē iekšā, bet arī to ir iespējams darīt, pēc iespējas samazinot potenciālos zaudējumus.

3. Bremzē. Un atlaid bremzi pirms trieciena, atslogojot priekšu.

Ja neskaita cerību, ka, gana ātri lidojot pāri, bedrē iekrist nepaspēsi, tad labāk, lai trieciens notiek mazākā ātrumā.

Bremzē. BET - un šis ir ļoti svarīgi - nekādā gadījumā nebrauc iekšā bedrē bremzējot.

Bremzē, cik vari, bet pēdējā brīdī tās ir jālaiž vaļā. Ja labi pacenšas un nav ABS (bet kam gan mūsdienās, izņemot nojūgušos fanātus kā mani, nav ABS), tad varētu gadīties bedrē trāpīt jau ar šļūcošiem ratiem - un tas ir ļoti slikti, jo ritenis nevis centīsies no bedres izripot ārā, bet ar visu spēku uzsitīs pa asfalta kanti.

Bet, pat ja tev ir ABS, ESP, ESC, ASR un visi citi iespējamie asistenti, bremzes pirms bedres tāpat vajag atlaist vaļā - lai ritenim vieglāk izripot ārā un svara pārnese atslogotu mašīnas priekšu. Tādējādi trieciens būs vājāks, jo uz nabaga riepas gulsies, atkarīgs gan no auto masas un ātruma, bet, teiksim, kāda pustonna mazāk.

Kas vēl - ja nu tomēr ir jābrauc iekšā, tad dari to ar iztaisnotu stūri. Pat ja viss būs slikti, trieciens sanāks tāds, ka ne tikai pārsitīs riepu, salocīs disku, bet arī sāks jau locīt kaut kādas piekares detaļas, tad vismaz salocīsies mazāk nekā tad, ja trāpa ar šķību riteni, kas paķers līdzi vairāk detaļu, kādu stūres stieni utml.

Ā, vēl, nu - ja jūties baigais nindzja, tehniski var mēģināt pirms bedres vēl iedot mizā, lai priekša atslogojas vēl vairāk, svaram pārnesoties uz aizmuguri, toties uzreiz pēc tam, kad priekša no bedres jau ārā, piebremzēt, lai, pirms tā satiekas ar bedri, atslogotu aizmuguri.

Sargā pats sevi, tad arī Fizika tevi sargās.

PS: Ja esmu ko aizmirsis vai arī sarakstījis kādas muļķības, līdzu ziņo, papildināšu vai pielabošu.

Download mod.

Or subscribe in Steam Workshop.

Changes the Scania S and R dashboards to feature "RADIO SKONTO" on 107.2 MHz for Latvian truckers and real Radio Skonto connoisseurs.

I hope you can forgive us, George.

Listen to the real thing here: https://radioskonto.lv/player/

Based on "LOCAL RADIO" mod by /u/DeanedUp (D9).

Edit: 2024-05-18 - Updated for v1.50.

Edit: 2024-07-13 - Fixed frequency display.

Download plugin.

Long time, no see, "TES Construction Set.exe".

Ah, I see you're a man of culture as well, Caius.

Nepaspēju vēl ne līdz pusei uzcept šo ierakstu, iedvesmojoties no parakstu vākšanas par mājasdarbu atcelšanu, kā Delfinārijā nopublicēts jau nākamais - Melnā Kārļa kārtējais domas lidojums:

"mācību pagarināšanai neredz nevienu loģisku alternatīvu, jo, strādājot pie jaunā izglītības satura koncepta, ko plānots ieviest no 2018./2019. mācību gada, secināts, ka ir daudz saturisku lietu, kas tajā ir jāiestrādā"

Visi kaut cik domājoši indivīdi redz, bet stulbenis Šadurskis, redz, neredz!

Problēma nav mājasdarbos. Problēma ir skolu programmas saturā un pasniegšanas metodē: tā pārāk daudz sastāv no ikdienā bezjēdzīgiem faktiem, to iekalšanas un atreferēšanas!

Problēmu novēršot jau saknē, mājasdarbu jautājums automātiski būtu atrisināts. Samazināt slodzi ar mājasdarbu aizliegumu brīvdienās, kā to vēlas inicatīvas autore - tā ir diareja un tas ir pirksts. Bet tā vietā vajag vismaz oglīti. Un no cita gala.

Oglīte ir vienkārša kā tās ķīmiskā formula "C": ir jāmāca atrast vajadzīgo informāciju, kad rodas tāda vajadzība.

Vēl kas - bieži vien skolotājiem pašiem nav ne mazākās nojausmas, ko viņi dara, tas ir, ko īsti viņi māca. Jautājums "bet kā man tas dzīvē noderēs", šķiet, vairāk ir nievājošā nozīmē izskanējis no ne tām gaišākajām galvām aizmugurējos solos, bet patiesībā šis jautājums ir lielisks.

Tas ir tik ļoti labs, ka to var izmantot par skolotāja atbilstības amatam lakmusa papīrīti:

Ja skolotājs nespēj atbildēt ar ko vairāk par "jo skola ir tavs darbs un tas ir mācīties", tad tādu ir taisnā ceļā jānosūta uz rindu pēc bezdarbnieka pabalsta.

Un nav pārāk daudz tādu, kas spēj izvērsti un saprotami uz to atbildēt (te mēs vēl nedaudz atgriezīsimies). Šeit gan man ir neliela teorija, ka tas stipri izriet no Problēmas #1.

Tā kā gandrīz viss būtiskais ar šo jau ir pateikts, turpinājumā vienkārši ilustrēšu ar dažiem piemēriem no savām "saulainajām skolas gaitām".

Disklaimeris: spriedums par 1. klasi man stājās spēkā patālajā 1995. gadā, tāpēc ir nenulles varbūtība, ka kaut no tā vairs nebūtu patiesība, ja tiktu darīts šodien.

Ģeogrāfu mafija

5. klases ģeogrāfija - tā ir vienīgā vieta Visumā, kur karte ir zināšanu pārbaudes, nevis ieguves instruments.

Gan jau, ka Kolumbs nebija pilnīgs zābaks un pats spēja atcerēties, kur un kā nonāca, taču kaut kādu karti tomēr uzzīmēja. Ne jau tāpēc, lai zubrītu to no galvas, bet gan - lai arī citi varētu iegūt tajā atspoguļoto informāciju.

Vai esi kādreiz ar draugiem piestājis pie novada informācijas stenda, lai sacenstos, kurš īsākā laikā tajā parādīs vairāk objektu?

Atpakaļ uz 5. klasi - es tolaik biju labākais ģeogrāfs klasē. Es ne tikai zināju visus programmā noteiktos objektus - visas pasaules upes, kalnus, ezerus, jūras, valstis, pilsētas - parādīt kartē, es to varēju izdarīt arī zibenīgi un bez domāšanas. Pun unintended, lol.

Var teikt, ka tas droši vien noder atmiņas stiprināšanai. Fakts, ka no tā atmiņā palicis tikai, ka Baikāls ir ezers Krievijā, šo teoriju liek nedaudz apšaubīt.

Laiks, ko es pavadīju ar karti uz galda vakarā pirms kārtējā šāda veida "parādi kartē" pārbaudes darba - tas nav vienkārši zemē nomests, tas ir PADIRSTS.

A to, ka Rocky mountains atrodas Ziemeļamerikā, es atceros no atraktīvas mininometnes ar amerikāņu pasniedzējiem, nevis kartē blenšanas. Es pat nezinu, kā latviski šamos sauc (nu labi, tagad zinu, jo es paskatījos googlē, haha).

Lūk, kā būtu jāpasniedz ģeogrāfija, lai par to nezaudētu interesi - ar bildēm, ar stāstījumiem par tuvākām un tālākām vietām, vēlams, no cilvēkiem, kas tur paši ir bijuši. Darbs stundā "parādi visai klasei uz projektora savas Instagram bildes no ceļojuma un pastāsti par šīm vietām", nevis kārtējais, garais vakars pie rakstāmgalda.

Vēsture ir vēsturē

Šī tēma man patīk. Tik ļoti patīk, ka es pat biju gatavs 12. klasē obligātajam minimālajam centralizēto eksāmenu skaitam (5) ņemt klāt vēl vienu - šo. Līdz brīdim, kad, atnākot uz papildstundu tiem, kas gatavojas šim notikumam, ieraudzīju kādu no iepriekšējo gadu VISC ģeniālajiem šedevriem.

Tātad, uzdevums (īstā parauga pie rokas nav, bet nebūs grūti ar copy/paste no Wikipēdijas izveidot savu versiju, doma un princips par 99% saglabāts, pat tēma ir apmēram tā pati:

Ievieto iztrūkstošos vārdus:

Tērvete jeb _________ bija seno _________ novads starp Spārneni, _________, Žagari, _________ un _________ aptuveni tagadējā Tērvetes _________ teritorijā. 1206.-_________. gadā _________ hronikas aprakstīto notikumu laikā Tērvetes _________ bija _________, kas hronikā tiek dēvēts par "zemgaļu hercogu" (dux _________) vai "princi Vestardu" (_________ principe). _________ hronikas _________ savukārt viņu nodēvējis par "_________ Vesteru" (konic Vesters).

Pēc Zemgales sadalīšanas līguma _________. gada _________ Tērvetes novadu piešķīra _________ ordenim, kas Tērvetes pārvaldei iecēla fogtu, kuru padzina 1259. gada Zemgaļu _________ laikā. Zemgaļu sacelšanās laikā Tērvetes _________ aizsardzību vadīja karavadonis _________. Pēc Livonijas ordeņa sakāves _________ kaujā zemgaļu cīņas pret Livonijas ordeni _________.-_________. gadā vadīja ķēniņš _________ jeb Nameisis.

BĻAĢ, KO, NOPIETNI?!?

Es īsti nepārspīlēju, tieši tā tas uzdevums izskatījās. Ar to tad arī es izsvītroju sevi no potenciālo eksāmena dalībnieku saraksta.

Lietas, ko no vēstures tā uz sitiena atceros:

• Francija - viņi regulāri, ar nelieliem izņēmumiem, zaudē visos karos pēc kārtas, jo ir pārāk aizņemti ar varžu un bagešu rīšanu. Viņiem ir bijis vismaz 10x par daudz karaļu, no kuriem maksimums trīs nav nosaukti par Luijiem. Luiju detalizētāks iedalījums pēc numerācijas ir diezgan Pohujs XVIII, jo tavā dzīvē tas tāpat neko nemainīs.
• Krievija. Izsenas monarhistiskās tradīcijas. Neglīta cariene, kas drāzās ar visiem pēc kārtas. Pēdējais cars Nikolajs II. Vēsturē iegājis pēc fakta, ka viņu (visu ģimeni ieskaitot) nošāva (ko es, starp citu, daudz kolorītāk apguvu no kaut kāda zinātniska raidījuma TV, kur rādīja, kā meklē un mēģina atrakt skeletus, bet skeleti ir fun, fun, fun). Nošāva Vladimirs Iļjičs Ļeņins (ne gluži pats personīgi, bet nu), dzimis 22. aprīlī. Zīmīgs fakts, atceros, jo kā reiz pats arī esmu dzimis 22. aprīlī. Gads gan, man domāt, cits. Pēc 1. pasaules kara un sekojošajām brīvības cīņām noslēdza mieru un deva iespēju pastāvēt neatkarīgai Latvijas valstij. Bet tad pēkšņi Staļins, lol. Latvia no potato. Snif snif. 50 years later - Putin XYULO.
• Vācija. Hitlers, alus un pornogrāfija - viss, ko nepieciešams zināt (kā arī, nejaušas sagadīšanās dēļ, konspektīvi raksturo manas dzīves jēgu).

This is art

Kādas tik ciešanu upes nav aizplūdušas, lai cilvēks, kura talants vizuālajā mākslā apstājas pie plaknes figūru un aizliegtas simbolikas attēlošanas pierakstu kladēs, saņemtos krāsaini un jēgpilni aizpildīt A3 formāta lapu uz rītdienas vizuālās mākslas stundu.

Beidzot laiks arī piebildei, kur minēju, ka te mēs vēl atgriezīsimies. Ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā tāda vizuālās mākslas pasniedzēja Ilona Savicka, kura teica: "Es nemācu jums zīmēt, es mācu jums domāt."

Tad nu stundā uzdevums - uzzīmēt latvisku rakstu. Tiktāl viss kārtībā, līdz beigās paziņo, ka uz nākamo reizi šitais pats jāuztaisa telpisks. Nākamajās 30 sekundēs veiksmīgi aizmirsts līdz pat nākamās ceturtdienas vēlam vakaram, kad pēc Morrowind vai Counter-Strike kapāšanas fiksi jāsakrāmējas rītdienai. Ko nu? Kaut cik apzinīgam esot, jāizpilda ir, bet čakarēties arī negribas.

Problēmu atrisināja dažas kārtas no līmes pistoles un 20 minūtes - 3D sūdiņš ar latvju rakstiem, nē, pats latvju raksts gatavs!

Bija klasē meitene, kas pamatīgi nostrādātam veidojumam veltīja daudzas stundas laikam pat pāris dienu garumā, par to saņemot 9. To zinādams, es tā rēcu, kad par savu līmes vēmekli dabūju 10.

Jā, domāt es mazliet iemācījos. Zīmēt gan nē.

Ā, atcerējos vēl vienu uzdevumu. Izgatavot kaut ko, par pamatu ņemot augli vai dārzeni. No banāna sanāca lieliska krāsnī ceptas veidojamās masas augstpapēžu kurpe. Jo bija skaidrs, ka ko tādu uzcept, gan pārnestā nozīmē, gan burtiski, neprasīs pārāk daudz dārgā CS laika.

Ja jau iesākts par labajiem piemēriem, tad jau.

Ķīmijas skolotāja Agrita Veide, pazīstama arī kā "ādas bikses", kura mācību materiālu nereti papildināja ar dažādām dzīves gudrībām.

Matemātikas skolotāja Kristīne Ševčenko, kura, kad es, pirmdienas rītā atgriezies no divu nedēļu slimošanas, uzrāvos uz kontroldarbu, neko neteica par atvērto grāmatu man uz galda. Droši vien tāpēc, ka ir skaidrs, ja es ierodos ar 0 zināšanām par tēmu, bet darbā uzrādīšu kādu nebūt rezultātu, tad tāpēc, ka būšu pa šīm 40 minūtēm kaut ko iemācījies un vēl pielietot paspējis.

Dzīves skolotājs (jo oficiālais priekšmeta nosaukums "ekonomika" nav tas, kāpēc kāds vispār gāja uz šīm stundām) Ansis Straupmanis, kurš ziemas žļuras dienā, kādās dažreiz skolu pusdienlaikā atstāt aizliedza, sargāja durvis un teica "pusdienās ārā iet šodien nedrīkst", bezmaz ar roku durvis vaļā paverot.

Par faktiem, cēloņiem un sekām

Nesen izlasīju Džareda Daimonda grāmatu Guns, Germs and Steel, un, pēcāk ar draugu apspriežot izlasīto, nonācām pie ļoti žēlas atziņas, cik ļoti interesantāk un labāk būtu bijis, ja vesels priekšmetu kopums būtu pasniegts kā šajā grāmatā, nevis tā, kā nu tas tiek pasniegts.

Sajūta tāda, ka 500 lappusēs un pāris nedēļās pa vakariem esi apguvis vairāk vēstures, ģeogrāfijas, bioloģijas, antropoloģijas un kultūras vēstures nekā pa visu skolas laiku, kopā ņemtu.

Un KĀ apguvis! Ar pamatīgi iztirzātu cēloņu kopumu, kas noved pie konkrētā notikuma, turpinājumā apskatot tā sekas, kas ir cēloņi jau nākamajam notikumam. Piemēram, kā tieši ģeogrāfiskais novietojums, augu un dzīvnieku sugu daudzveidība (un tieši proporcija no visiem vēlāk pieradinātajiem), utml. sekmēja mednieku - vācēju sabiedrības pāreju uz zem- un lopkopību, kā arī - kā tieši un kāpēc tā vēlāk izplatījās tur, kur izplatījās.

Nevis "Divupē bija silts un auga savvaļas kvieši, cilvēki sāka būvēt ciematus. Šumeriem radās ķīļraksts." Done, aiziet pie ašpadsmit Francijas karaļiem un viņu privātās dzīves īpatnībām.

Jā, fakts nu ir apgūts - tā bija. Bet kāpēc? Un kas no tā?

Laiks beigt

Ja tu kaut ko nezini un nesaproti, kā arī neredzi jēgu, kāpēc to vispār vajadzētu darīt (normālu jēgu, nevis to nodrillēto "skola ir tavs darbs"), tad kāda tur interese par mācībām? Kāds beigās rezultāts?

Visu mūžu nostrādājusi par ķīmijas skolotāju, vecmāmiņa beidzot saprata, kā jutās un kāpēc tie pēdējo solu nekārtību karaļi. Tajā brīdī, kad bija jāmēģina apgūt tāda nesaprotama lieta, kā mūsdienu mobilais telefons. Tad arī esot gribējies galīgi ne ar to ierīci krāmēties, bet gan darīt kādas interesantākas lietas.

Beidzot izlasīju vairumu rakstu un attiecīgos komentārus par homeopātiju, un mans anekdotiskais secinājums ir šāds:

Neko nopietnu ar homeopātiju vēl neviens nav izārstējis. Tās atbalstītāju pamatā ir runa par sīkām iesnām. Tas ir, aptuveni - šodien iesāpējās kakls, padzēru Hujaflubīnu, rīt biju vesels.

Ja tā, tad no savas anekdotiskās pieredzes varu teikt, ka vairāk kā 50% gadījumu, kad man ir iesāpējies kakls, uznācis neliels krekšķis, bijusi neliela temperatūra, tas viss ir pārgājis nākošajā dienā pilnīgi neatkarīgi no tā, ko esmu darījis lietas labā.

Vai tas būtu dzert tējas, dzert spirtu, ēst mandarīnus vai ēst saldējumu - pārsvarā nākamajā dienā esmu bijis vesels kā rutks.

Ņemot pamatā šīs ļoti atšķirīgās "ārstniecības" prakses, sanāk, ka vienīgais vienojošais elements ir elpošana. Līdz ar to es pasludinu, ka vajag elpot, tas ir dziedē!

Vēl viena lieta - ir tādi, kas stāsta, ka, nu jā, homeopātija neārstē, bet, pateicoties parunāšanās ar "ārstu" efektam un placebo, pacientam kļūst labāk. Nav jau svarīgi, kā, galvenais, ka viens indivīds jūtas izārstējies.

Pilnīgi garām.

Ir pilnīgi noteikti arī tādi cilvēki, kuriem atklāsme, ka Salavecis vai Lieldienu zaķis neeksistē, liek justies sliktāk. Bet tāpēc taču mēs nesludinam šīs fantāzijas par reālām.

Jā, mēs varam teikt šiem cilvēkiem, ka tas viss ir reāls, bet tam ir nelāgas sekas - šamie sāk domāt, ka tas tiešām strādā. Un, ja tas strādā šeit, tas varētu strādāt arī citur, nu, piemēram, pret vēzi.

TL;DR: Dažu indivīdu subjektīva labuma pēc nedrīkst palikt zem āmura visu pārējo cilvēci un zinātnes progresu.

Es ceru, ka cilvēki, kas nez no kādas zinību akas sasmēlušies absolūti nepareizo domu, ka glutēns ir slikts pēc definīcijas jebkuram veselam cilvēkam, ikdienā pārtiek no visiem tiem bezgaršīgajiem maizes izstrādājumiem.

Kā arī, ja tavā atziņu bagāžā ir uzskats, ka kafijas klizma ir labs detox līdzeklis, es tiešām no visas sirds ceru, ka tu šo veselīgo nodarbi praktizē Katru Dienu.

Having successfully tested my motion sensor with Raspberry Pi's 5 V output and a multimeter for reading, I had still left one problem to rectify: make it work with only 3.3 volts so I could safely read it with Raspberry.

All the shops say that:

You can also install a jumper wire past the 5V regulator on board to make this unit work at 3.3V

However, nobody ever tells how.

At this point, I am, as a beginner, who doesn't even know how a voltage regulator might look like, a bit fucked.

Thankfully, with a little googling, Adafruit is here to the rescue.

Although not exactly the same board, at least there is a map and I now have a clue how that regulator looks like. And really - there is something very similar on my board too:

Today an Antonov An-225 (holy crap, a triple "an"!), the largest operating aircraft in the world, visited Riga International Airport, RIX to pick up a bunch of Latvian soldiers and armored trucks in order to airlift them to a mission in Central African Republic.

Prior to the arrival a quite large crowd gathered next to the airport when, delaying for about 40 minutes, the An-225 successfully landed. So smoothly you couldn't even tell it touched the ground; only a cloud of smoking rubber suggested that it's done:

Just a few hours later it was loaded and ready to take off. Delayed for about 1 hour and 30 minutes, Antonov took off at 18:55 GMT+3, raising a huge cloud of dust off the runway (thanks to these 6 jets the cleaning staff of the airport now probably can take a break for a while):

Having Quick2Wire Analog Board up and running it was time to test my sensors.

TMP36 is a quite small and cheap analog temperature sensor (here's its specification), and it's really easy to use.

It has 3 legs - ground, plus and output. Output is in the middle - can't be confused.

The other two - well, the first time I looked at the specification, I thought: "oh, yeah, pretty easy". Only that I didn't notice the words "bottom view", so I got it 180 degrees wrong.

What do you get by mashing a suggestion system with a load of crappy stock images? Apparently, wiki.answers.com, ahem, has an answer:

As soon as I received my Quick2Wire Analog Board I couldn't wait to get it up and running.

I had never soldered anything so small ( even this is nothing small in the world of electronics ) with solder points so close to each other, but hopefully my soldering iron was small enough to get this job done and I was ready to roll...

To begin my dual zone thermometer project some additional components were needed. And I had to find a shop inside European Union so I don't have to fuck around handling VAT in the customs or waiting too long for delivery overseas. So I found a decent shop in the UK - SK Pang Electronics and my package was in Latvia just in 4 days:

• Quick2wire analog board kit
• Adafruit RGB negative 16x2 LCD kit
• A small prototyping breadboard, some wires and components
• Two TMP36 analog temperature sensors
• A passive infrared (PIR) motion sensor

Why spend 80 € just to make a thermometer? And why the hell a motion sensor? Well...

To make my Raspberry Pi fit and portable for upcoming hardware experiments I had to get a TP-LINK TL-WN725N WiFi dongle up and running. As far as I knew from my first Raspberry that is set up as a primitive media center running RaspBMC - that dongle wasn't working out-of-the-box even on this n00bish distribution. As I wanted some raw Linux power here this time, a plain, out-of-the-NOOBS-box, Arch Linux was now running, and I predicted very well that there will be no WiFi without some manual work, so as a first-time Arch user I said "challenge accepted!" and started googling.

Soon it appeared - at least on the first page of search results - that my darkest fears were pretty much true - there was no simple solution. By "simple" I usually mean something you download having an ".exe" for it's extension and then repeatedly pressing [Next] button until you get a [Finish] button and then it's done and working well.

To get your dongle working you have to compile a new kernel module from a huge pile of source files, then install it and hope it works. On the bright side, by this time I had found out that at least you don't have to write all the sources yourself.

So, I quickly found that the chipset inside this TL-WN725N was called RTL8188EU, the sources for kernel driver are on GitHub and there is only one set of installation instructions on Earth that actually makes sense and gives a hope that I will have a WiFi available on my Raspberry sometime soon. Or maybe a bit later.